Atpakaļ


Kāpnes augšup.


Katras saprātīgas rīcības pamatā ir tās filosofija.

Katra parādība (būtne, novērotais efekts) un tās esamības vide ir viens vesels. Mācību procesā novērotais nevar tikt apskatīts atrauti no visiem citiem Cilvēka dzīves aspektiem. Lai redzētu notiekošā cēloņsakarības, ir jālūkojas studenta dzīvē visu viņa dzīves laiku 24 stundas dienā kopš dzimšanas brīža. Viņa attiecības ar vecākiem, brāļiem, māsām un kaimiņiem, paziņām formē attiecības ar pasniedzējiem un izglītības iegūšanas motivāciju.

Studenta bērnības rotaļas, estētiskā un akustiskā vide (dzirdētais un redzētais), vecāku dzīvesveids un tieksmes veido topošā studenta apziņas struktūru, darbības kvalitātes un nosaka iespējamās darbības diapazonu kā daudzpusībā, tā arī spēju kvalitātēs. Cilvēciski pilnvērtīgā sabiedrībā būs cilvēciski pilnvērtīgi bērni, kuri izaugs par lielām personībām, tur būs pilnvērtīgi ierosinājumi, risinājumi un dzīves situācijas. Pilnvērtīgā sabiedrībā mēģinājumi no ārienes ienest destrukciju tūlīt saņemtu pienācīgu pretsparu.

Tam ir iekšējie psiholoģiskie cēloņi un mehānismi, ārējie formējošie apstākļi, kā arī tā vispārcilvēciskā daba (filosofiskās īpatnības), uz kuras fona un kā dēļ tas tā nenovēršami notiek. Visi ārējie formējošie apstākļi Cilvēka apziņā nonāk caur viņa uztveres orgāniem. Tāpēc pievērsiet uzmanību tai videi, kurā uzturas students.

Ievērojiet, kādas ir viņa intereses, kurp vērstas viņa domas un tieksmes – apziņas orientācija norāda uz tām mentālajām ietekmēm, kuras viņš saņem.

Ievērojiet, kādā vidē viņš uzturas, ar ko viņš biedrojas, kādas ir viņa intereses un spējas, kā viņš ģērbjas, kā izturas pret sev līdzīgajiem, vājākajiem, stiprākajiem, jaunākajiem un vecākajiem, dzīvajām būtnēm un priekšmetiem. Taktilās sajūtas un rīcība ir pašā Cilvēka būtības pamatā.

Ievērojiet, kurp vērsti viņa skatieni – ko un kā students redz. Caur redzi uztvertais veido un uztur viņa domāšanas struktūru, kvalitātes un saturu.

Ievērojiet, ko viņš dzird, klausās – kas viņam patīk vai garlaiko. Skaņu pasaule ir domu plūsmas ceļu karte un satiksmes noteikumi.

Ievērojiet, ko viņš ēd un jūs zināsiet viņa dzīvesprieka vai apātijas dabu.

Ievērojiet, kādas smaržas, aromāti viņu piesaista vai atbaida un jūs zināsiet visu par sava darba nākotnes perspektīvām. Smaržu, aromātu vai smaku aura skaidri rāda kurp dodas jaunais cilvēks. Ķīmisko smaržvielu klātbūtne liecina par ceļu plānprātībā – tās visas ir nervu indes.

Ko ņemsiet par izejvielu, materiālu un darbības pamatu, kādos apstākļos to veidosiet – to arī iegūsiet rezultātā. Ja ņemsiet labo, tīro un atbilstošo, tad iegūsiet uzlaboto, tīrāko un derīgo. Darbs un panesamas grūtības attīra, uzlabo un dod labākos rezultātus, bet siltumnīcas apstākļi, lutināšana un atvieglinājumi samaitā katru labo sākumu.

Attīstība ir Darbs.

Darbs ir Attīstība.

Smagākajā darbā top lielākā Attīstība.

Katras izglītības (skolas) pamatā ir audzināšanas filosofija.

Izglītība (skola) ir audzināšanas līdzeklis.

Ko grib izaudzināt, tādu izglītību (skolu) izvēlas.

Kādu izglītību (skolu) lieto, tādu Cilvēku iegūst.


Jēdziens „izglītība” sevī ietver Cilvēka kvalitatīvu izmaiņu viņa labākās daļas virzienā. Tā ir cilvēciskā satura maiņa ar viņā esošo spēju, dotību un sasniedzamo mērķu sakārtošanu, saskaņošanu un atbrīvošanu no kavēkļiem, vienlaicīgi slēdzot viņā esošo traucējošo disharmonijas cēloņu, negāciju un kļūdu darbības ceļus. Ar to izglītība ir dvēseles un apziņas izdaiļošana – tās piepildīšana ar Daili un Dailes Avotu – Visa Esošā Radošo Cēloni – Cilvēka tuvināšana Radītājam.

Cilvēks, kā dzīvības forma, izpildot Radošā Likuma gaitu, ir nākošais solis aiz dzīvnieka visas dabas Evolūcijas kustībā atpakaļ pie sava Radošā Cēloņa un Esamības. Minerālu pasaule attīsta savu spēju būt. Augu valsts apgūst kontaktēšanās spēju un tās dotās apmaiņu iespējas. Dzīvnieki aktīvi meklē un iegūst informāciju, bet Cilvēks sākas ar to brīdi, kad sāk to visu vērtēt, kad sāk vērtēt saņemto iespēju pieņemamību un savas rīcības pieļaujamību, kad sāk atteikties no acīmredzama utilitāra ieguvuma kādu augstāku, arī sabiedriski uzturētu un esošu netveramu, nemateriālu Ideālu vārdā.

Cilvēks noliek malā utilitāro, pragmatisko un rentablo tad, kad tas nonāk pretrunā ar Ideālo, pārpersonisko – Utopisko. Cilvēks atsakās no „medņa rokā” par labu „zīlei kokā”. Cilvēkam Cēloniskās (kulturālās) dabas racionalitāte ņem pārsvaru pār sekundārās lietu dabas rentabilitāti.

Nupat kādā Latvijas radioraidījumā tika slavēts ievērojams vācu arhitekts. Viņš atzina, ka arhitektūra ir māksla, kura ir sociāli integrēta Cilvēka dzīvē, apkalpo un virza sabiedrības attīstību, nosaka tās attīstības, domāšanas un uztveres iespēju telpu. Tas ir – ar to pašu viņš izteica visu mākslu filosofisko būtību, saturu un sociālo lomu – augstāko atbildību sabiedrības priekšā – dot sabiedrības attīstības iespējas, resursus (dvēseles barību) un norādīt attīstības virzienus – vadīt sabiedrības attīstību. Kur iet māksla – tur seko sabiedrība.

Nākotne ir iespējamību kopums, bet Cilvēka brīvā izvēle kādu no tām realizē. Pasaule veidojas tāda tāpēc, ka tādu šo pasauli veido.


Pasauli veido Cilvēks.

Cilvēks to veido tādu, kāds ir pats.

Cilvēka labums reizē ir viņa dzīves un pasaules labums.

Tā ir – tādai jābūt izglītības pamatā liktajai filosofijai.

Cilvēks, viņa dzīve un pasaule ir viens vesels.

Cilvēka apziņā, dzīvē un pasaulē notiekošajiem procesiem ir jābūt analoģiskiem.

Dialogiem starp Cilvēku, dzīvi un pasauli jābūt būvētiem, ievērojot šo analoģiju principus un pasaulē, dzīvē, Cilvēkā un to attiecībās valdošo Dabisko Kārtību un tās Normu Sistēmu.

Skolai, universitātei, klasei, laboratorijai un auditorijai ir jābūt Kultūras, zinātnes, mākslas un izglītības templim. Tajā jāvalda svētsvinīga prieka atmosfērai, kurā Skolotājs ir visu Cilvēku cienītākais Audzinātājs, kurā visa ārpusskolas dzīve tiek nolikta malā un visi Skolai piederīgie vienojas šī tempļa darbā Cilvēciskās būtnes dievišķošanai.



Zināšanas ir vērtēšanas rezultāts.

Zināšanas ir izpētes darba augļi.

Izpēte ir Sapratnes procesa daļa.


Vērtēšana nāk pēc izpētes, bet izpēte nāk pēc iedziļināšanas, kas skolēnam un studentam ir sagatavošanās darbam, noskaņošanās pasniedzēja vai skolotāja uzklausīšanai un koncentrēšanās uz skolotāja vārdu, piemēru un uzskates līdzekļu lietojuma sapratni – aktīvu līdzdarbību savas apziņas resursu izmantošanai un pārveidošanai (pilnveidošanai). Katrā gadījumā tā nav pasīva vērošana, bet rūpīgs darbs, cenšoties saprast, ko skolotājs stāsta un rāda. Savukārt Skolotāja uzdevums ir paturēt savu skolēnu apziņu darba stāvoklī – neļaut viņiem ieņemt pasīvu vērotāju pozīciju. Skolotājs nedrīkst atvieglot mācību procesu, bet tieši otrādi – viņa uzdevums ir celt mācību procesa spriegumu līdz maksimāli iespējamajam šajā auditorijā.

Sprieguma paaugstināšana ir apziņas transformācija kvalitātes un spēju pieauguma virzienā.

Rotaļa ir emocionāla sagatavošanās vēlāk veicamajai izziņai vai darbam. Rotaļā notiek emocionāla iekļaušanās darba vidē. Tur, kur ir sagatavošanās darbam, tur ir interese par darbu, tur ir arī uz to sagatavojošas rotaļas. Darbā ieinteresētu un darba prieku jūtošu vecāku bērni ir rosīgi un to rotaļās ir darba tēmas. Var redzēt bērnu nākotni viņu rotaļās.

Rotaļu „dzīvi” bērni pieņem par normu un, kļūstot pieauguši, tiecas to realizēt. Tādā veidā notiek iedziļināšanās, parādības ievietošana normas kārtā, tā tiek iebūvēta tās pasaules ainas pamatos, uz kuras bērns vēlāk būvēs savas attiecības un rīcības motivāciju.

Audzināšana (izmantojot izglītību) virza uz zināšanām, rāda to vērtību un pielietojamību tur, kur pasaules (dzīves) uzlabojums nāk caur labi audzināta Cilvēka labumu, laba gribēšanu un darīšanu. Izglītība ir labas audzināšanas līdzeklis un ved pie atziņas par sadarbības svētīgumu – racionalitāti.



Dvēselei ir forma un saturs.

Saturs tiek izteikts caur formu.

Valoda ir dvēseles satura izteiksmes forma.


Kāda ir valoda, tāda ir dvēsele, un otrādi – katra dvēsele veido sev atbilstošu valodu, tāpat kā valodas lietošana un valodas mācīšana ir dvēseles un dvēseles dzīves, dvēseles dzīves satura formēšana.

Katra valoda atbilst savam dvēseles saturam. Katrā dvēselē var būt tikai viens saturs, tāpat kā saturs var veidot tikai vienu formu. Katra valoda runā par savu dvēseles dzīves aspektu. Katrā valodā ir vārds „mājas”, bet katrai tautai mājas ir kaut kas cits – tām ir cita loma šo cilvēku dzīvē.

Tikai ļoti retos gadījumos divu atšķirīgu formu un saturu (parādību) sapludināšana dod sākumu jaunas, augstākas kvalitātes vai vērtības radīšanai.

Šīs zemes Cilvēku valodā labo un vērtīgo var iemācīt tikai tad, ja Cilvēka dzīves labums nāk no šīs zemes labuma un šīs zemes Cilvēku labuma.

Cilvēks stāv pāri dzīvniekam ar to, ka saprot sevi kā nemateriālu – dvēselisku būtni. Cilvēks sevi identificē ar savu dvēseli un Garu. Tāpēc Cilvēkam ir raksturīga un nozīmīga, svarīga Kultūras nemateriālā daba un nemateriālās kultūras zīmesdvēseles dzīves pēdas un izpausme jūtu dzīves un domu fiksējumos mūzikā, balss skaņās un vārdos. Cilvēks risina savas Garīgās un dvēseles dzīves problēmas, kuras viņam ir nesalīdzināmi svarīgākas par dzīvnieciskajām eksistenciālajām problēmām. Var teikt, ka Cilvēks sākas tur, kur beidzas Maslou(a) piramīdas redzamā daļa, un dzīvo tur, tajā pasaulē, kuru Maslou(a) piramīda nevar skaidri saskatīt un formulēt, vien neskaidri nojaust un iezīmēt.

Vizuālā informācija neiziet (nevar iziet) ārpus materiālās pasaules un tās parādību eksistenciālās dabas ietvariem. Vizuālā informācija vēsta to, kas ir uztverams vai notiek te un tagad. Vizuālās uztveres

akts

ir „te un tagad” robežās, pat ja tas nes kādu „te un tagad” tās uztvērējam svarīgu kādā zīmju (pēdu) veidā „iekonservētu” informāciju. Sienu, alu zīmējumi vērotājam nevar stāstīt vairāk, kā vien to, ko vērotājs zina par zīmētāju un viņa dzīvi.

Vizuālais tēls (noteiktā savstarpēji pieņemtā attiecību sistēmā) var nest stingri ierobežotu emocionālo abstrakciju slodzi, pie noteikuma, ka tā ir vide, kurā „Vārds” jau ir pacēlis Cilvēku līdz abstrakciju veidošanas un vajadzību līmenim. Redzamība pati par sevi nevar atnest ziņu par pārlaicīgo, pārpasaulīgo, pārpersonisko, un pāri formai esošo, ārpusformas saturu un abstrakto Ideju.

Materiālajā pasaulē abstrakto ideju, abstrakciju uz Ideju pasauli, pārlaicīgo un pārpasaulīgo, pārpersonisko (ierobežotā veidā) var nest tikai Cilvēka izrunātais Vārds. Pat grafiskās zīmes un simboli savu abstrakto jēgu nes tikai tur, kur pirms tam ir „strādājis” vārds. Arī rakstu zīmes ir „vārdu pēdu nospiedumi” – tas viss ir vārdu esamības un darbības sekas un eksistē tikai tāpēc, ka ir „Vārda” esamības apliecinājumi. Cilvēks paceļas pār dzīvnieku ar to, ka vārdos runā to, ko nevar izteikt citās zīmju sistēmās, un lieto citas zīmju sistēmas tikai kā „Vārda” darbības „pēctečus”. Visa Cilvēka materiālā kultūra iet viņa vārdos ietvertās domas pēdās. Cilvēkam viņa dzīves svarīgākā daļa ir ietverta sarunu vārdos.

Vārdi nes dzīves un dialoga Cilvēcisko daļu. Tāpēc Cilvēki neizklāsta to, ko domā, bet runā tikai to, ko zina, kas ir tieši šobrīd te sakāms, nozīmīgs un vērtīgs citiem Cilvēkiem. Viņi ir lakoniski – lieto tikai tik daudz vārdu, lai skaidri izteiktu domu.

Mūzika nes stingri noteiktu idejisku saturu un skan tikai tajā brīdī un tādā sakarā ar notiekošo, kur to papildina ar savu idejisko saturu. Mūzikai nav (un nedrīkst būt) izklaidējoša rakstura. Mūzika ir vērtīgākā Dievu dāvana tūlīt aiz Mīlestības, ir (jābūt) Mīlestības auglis un nesēja. Mūzikā Dievs runā uz Cilvēkiem. Ja mūzikā neskan Dieva balss, tad tādas skaņas ir postošas visās nozīmēs un veidos. Tāpat – ja caur runāto vārdu neskan Radītāja elpa, tad tas ir postošs. Vārds uzliek atbildību tā izrunātājam.

Tādā kārtā, ir stingra atšķirība – ir divas stingri nošķirtas telpas akustiskajā vidē. Viena ir dabisko skaņu un sadzīvisko trokšņu telpa, bet otra ir Vārdu un Mūzikas telpa, kuras nekad nesajaucas. Pirmā ir miesīgās dzīves un eksistenciālo problēmu telpa, bet otrā ir Cilvēka Dzīves telpa. Ar to pašu Cilvēka izrunātais vārds ir nesamērojami vērtīgāks (vīrs un Vārds) par katru dabas skaņu vai sadzīves troksni. Ar to vārds izdalās – ir izdalīts virs un pār citām skaņām. Ar to vārds mobilizē un darbojas Cilvēkā gan to izrunājot, gan uzklausot. Cilvēciskā vidē vārdam ir pārsvarīgi liela nozīme un vērtība pār vizuālo tēlu un formu.


Cilvēks klausās un runā.

Dzīvnieciskais redz un dzird.


Tur, kur runā ar mēru, tur vārds ir ietekmīgs.

Tur, kur mūzika ir vietā, tur mūzika rada.

Tur, kur runām ir laicīgs un sadzīvisks raksturs, tur Radītājs klusē.

Tur, kur saruna ir izklaidējoša, tur trūkst Kultūras.


Dievišķais rada.

Cilvēciskais izzin.

Dzīvnieciskais bauda.


Cilvēka dabā ir mācīties to, ko viņš vēl nezin, kas pārsniedz viņa eksistenciālās dzīves mērogus, kas nenes utilitāru raksturu. Cilvēka dabā ir sevi izzināt, mainīt, uzlabot un tuvināt Dievišķajam. Cilvēks jūt savu Dievišķo izcelsmi un iespējas. Tāpēc Cilvēka izglītība ir aiz utilitārā, utilitāri pielietojamā un utilitāri izmantojamo zināšanu robežām.


Tas, kurš to māca, ir Skolotājs.

Tur, kur to māca, ir izglītība.

Tas, kurš to mācās, ir skolēns.

Tas, kam to māca, ir Cilvēks.


Izglītības jēdziens ir attiecināms tikai un vienīgi uz Cilvēcisko – mācīšanās, izziņas dabu, bet utilitāri vai izklaidējoši vērtīgā informācija, informēšana un tādas meklēšana ir piederīga dzīvniecisko interešu dabai. Cilvēciskās dabas līdzstrādnieki ir Skolotāji.

Involūcija ir attālināšanās no Visam kopīgā Radošā Cēloņa, iegrimšana savrupībā un atsvešinātībā – Dievišķās tīrības, dzīvības spēju un Gudrības zaudēšanā. Tā ir Dievišķās Kvēles sadalīšanās neskaitāmās niecīgās dzirkstelītēs, kuras aizpilda visu Esamības telpu. Šis stāvoklis ir Evolūcijas priekšgājējs. Involūcija nolaižas līdz viszemākajam iespējamajam Gara, matērijas, attiecību un struktūru dezintegrācijas līmenim. No tā sākas Visa atpakaļceļš visa vienotībā, Gara un matērijas mijiedarbībā, struktūru sarežģītībā, daudzpusībā un izsmalcinātībā, ar kuru pieaug arī katra struktūras elementa kvalitāte un rīcības spēja.

Labi integrētā sabiedrībā speciālists ir attiecīgās nozares zinātnieks un kolektīvās apziņas elements. Labi integrētā sabiedrībā speciālista darba augļi popularizācijas ceļā nonāk pie visas sabiedrības un veicina zinātniskās darbības rezultātu (domāšanas kvalitātes pieauguma) ienākšanu sabiedrības dzīvē. Labi integrētā sabiedrībā katrs tās loceklis ir pedagoģiski, psiholoģiski, sociāli, tiesiski u.t.t. saprātīgs – spējīgs uz neprofesionālu, bet saprātīgu rīcību katrā savas dzīves jomā.

Saprātīga rīcība nāk ar dažādu personības daļu savstarpēju papildinošu sadarbību. Eksakti-humanitāri izglītotu Cilvēku studiju programmas vainago (saliedē vienā veselumā) astronomijas un zvaigžņotās debess ainu mitoloģijas izpēte. Bez astronomiskajām zināšanām un intereses par ar to saistīto tēlu sistēmu nav iespējama citu zinātņu sniegtā materiāla integrācija vienotā integrētā personības apziņā. (sk. rakstu „Vienotās Dzīvības Mācība”).

Cilvēks ir kolektīva būtne kā kolektīvās apziņas elementa, tā arī savas personības apziņas struktūras jomā. Cilvēka personība un tās apziņa ir veidota analoģiski astronomiskajām likumsakarībām un zvaigžņotās debess mitoloģiskajām ainām. Iegūstot šīs zināšanas, nostiprinās un sakārtojas darbam personības apziņas struktūra. Saskarsme ar astronomiju, astronomiskā interese pati par sevi ir atveseļojoša, radoši aktivizējoša un motivējoša. Iekšējā Kosmosa struktūras iegūst imunitāti pret maldiem un kroplu māņticību. Ārējais kosmoss sakārto savas pamatšūnas vienotā realitātē.

Mācīšanās – izglītība ir Evolūcijas (pilnveidošanās attīstības) procesa sastāvdaļa un pavadonis. Filosofijas nozare epistemoloģija runā par Visuma pašizziņas procesu, kura daļa ir Cilvēka mācīšanās spēja, zināšanu formēšanas un iegūšanas likumsakarības, kuras apskata gnozeoloģija. Bez Visuma pašizziņas spējas, intereses un darba nevarētu būt Cilvēka un citu būtņu sevis apziņas, mācīšanās un zināšanu kā tādu. No tā izriet, ka Cilvēka izglītības procesam, kā no visuma pašizziņas procesa izrietošam, ir jābūt saskaņotam ar to.

Evolūcija iet kolektivizācijas virzienā, pēdās un ir kolektīvisma apziņas attīstības virzītāja – tā veicina sabiedrības integrāciju.

Tādā kārtā kolektīvisma uzturēšana populācijā vairo izglītības vērtību, tieksmes un rezultativitāti arī katrā personībā – šīs personības dzīves kvalitātes pieaugumu.

Augsti integrētā, evolucionējošā sabiedrībā zinātniekam traucē sabiedrības uzmanības publiska izrādīšana. Viņš distancējas savā ziloņkaula tornī un pieņem sabiedrības uzmanības veltes tikai tik daudz, cik tās ir vajadzīgas viņa zinātniskajiem pētījumiem. Zinātnieka dzīves kvalitāte un personiskā labklājība ir viņa zinātnisko pētījumu netraucētībā, procesa stabilitātē un atklājumos.

Prāta darbība ir cikliska. Katrs cikls iedalāms četros stāvokļos. Pirmais ir informācijas vākšana. Otrais ir tās apkopošana un klasifikācija. Trešais ir atziņu – Zināšanu sintēze, bet ceturtais ir atziņu pārbaude praksē, kas noved pie jauna cikla sākuma

Fakti ir no vides apziņā ienākošo uztverto ietekmju aktualizētās daļas un to kombinācijas. Tādā kārtā „fakti” ir ārpus apziņas, bet ietekmju aktualizācijas un faktu formēšanas mehānismi ir apziņā. Tāpat apziņā ir faktu kopsakarību formēšanas mehānisms – prāts, kurš pats savukārt ir nepārtrauktā formēšanās vai deģenerācijas procesā, atkarībā no šī mehānisma struktūras atbilstības visuma uzbūves principiem – no tā, cik tajā notiekošais ir analoģisks visuma eksistencei. Zināšanas ir prāta darbības augļi – Sapratnes veidotas faktu kopsakarības, kas ir adekvāta ārējās pasaules aina. Prāts savukārt ir šo kopsakarību (Zināšanu) un uz tām būvētu domformu darbības mehānisms, kurš formē apziņas uztverošo daļu. Prāts pats sevi veido.

Līdz ar to, mūsu zināšanas (adekvāta pasaules aina) veicina reālistisku skatījumu un objektīvu ietekmju uztveri (pilnīgu asimilāciju). Mēs „redzam” pasauli tādu, kādas ir mūsu zināšanas par to, un mūsos esošās zināšanas mums liek uztvert tām atbilstošo. Tam, kuram ir Zināšanas, tās tiek dotas, bet no tā, kurā to nav, tās tiek atņemtas.

Zināšanas vairo Zināšanas.

Tie, kuros ir Gudrība, tie Redz un Dzird.


Tas, kas ir ielikts prāta darbības pamatā, tas, cik ieliktais ir adekvāts Īstenībai, nosaka vēlāko zināšanu veidošanu.

Prāts ir kopsakarību (zināšanu) darbības mehānisms, kurā par tā darbības regulatoriem kalpo Evolūcijas ceļā kristalizēti produktīvi un veselumu uzturoši prāta stāvokļi – Jūtas. Mehānisms un tā darbības regulatori – Jūtas kopdarbībā ir Saprāts, kurš caurstrāvo katru esošā Visuma daļu, daļiņu un ir Visumu vienojošā un Radošā Esamība – Cēloniskais Radošais Likums. Saprāts, kā neatņemama sastāvdaļa piemīt katrai esamības daļai, arī Cilvēkam tādā mērā, kādā tā ir spējīga to iemiesot atbilstoši savai vietai Visumā un gaitai Involūcijā vai Evolūcijā.

Cilvēks ir dialogā ar vidi, tās elementiem un šī dialoga uzturēto dzīvi. Dabiskā vide un Cilvēks pats ir veselums, kuru ir veidojis un uztur Radošais Cēlonis caur saviem spēkiem, Dabisko Kārtību un tās Normu Sistēmu. Iepriekš visi Cilvēka radītie vai pārveidotie elementi – augu un dzīvnieku valsts būtnes, arhitektūras, tehniskie, Kultūras un mākslas objekti tādā vai citā veidā bija balstīti šajā Kārtībā un Normās, kā no tā izrietoši, tos izmantojoši un tur esoši. Tie visi bija saistīti ar Cilvēkā esošo dabu, vajadzībām, Cilvēka fiziskajām spējām, fizioloģisko dzīvi un tur notiekošajiem procesiem. To vadīja tam īpaši Iesvētītie, kuri zināja Normas, Kārtību un Cilvēkam patiesi vajadzīgo un derīgo. Vēlāk to uzturēja viņu iedibinātā tradīcija un atstātās, zūdošās zināšanas. Tiktāl tas viss – Cilvēka dzīve un dialogi ar to ar lielāku vai mazāku atkāpi no viņam tobrīd derīgā svārstījās ap šo derīgo.

Vienkāršākā mūzika tomēr bija mūzika. Kaut arī nepilnīgā, tajā bija Dabiskās Kārtības diktētās iespējas Cilvēka izmantotajiem materiāliem un viņa prasmei ar tiem darboties. Arī tā veica mūzikas ietekmes svētīgo lomu šo spēju un prasmes līmenī. Primitīvā arhitektūra sevī ietvēra Normu sistēmu un primitīvā veidā palīdzēja formēt un uzturēt Cilvēka apziņas dialogu ar vidi. Cilvēka dialogs ar vidi nesa viņam tobrīd saprotamas vides reakcijas un veidoja viņa prātu atbilstoši Dabiskajai Kārtībai un tās normu sistēmai kā viena un tā paša Radošā Cēloņa radījumi savā mijiedarbībā, kurā izpaudās Radošā Cēloņa Griba, darbības principi un likumi. Tur vispilnīgākais caur pilnīgāko mācīja un attīstīja savu daļu caur viņam pašam piemītošām un atbilstošām ietekmēm, kuras arī bija radījis un veidojis tas pats visam kopīgais Radošais Cēlonis vai viņa tam īpaši radītie spēki un būtnes, kuras ir spējīgas šo Gribu adekvāti iemiesot un izpildīt.

Radītājs un tā darbinieki zina kad, kur un ko dara (Dievs nespēlē kauliņus).


***


Lai pārvaldītu tehnoloģijas, ar tām jābūt dialogā.

Dialogs ir Sapratnes (ietekmju asimilācijas) robežās esoša savstarpēja apmaiņa ar ietekmēm.

Dialogā laika kategorija iegūst īpašu nozīmi.

Dialoga struktūra var būt reālistiska vai mītiska.


Izglītība no vienas puses ir informācijas sapratne (asimilācija) caur apziņas un pasniegtā materiāla atbilstību (ne katram var visu mācīt), bet no otras puses tā ir apziņas transformācija – augšana un attīstība (jauno zināšanu ietekmē). Abās pusēs vajadzīgs laiks.

Pirmā parādība runā par to, ka Cilvēks mūsu pasaulē ienāk turpināt iepriekšuzsākto dzīves ceļu. Ārsti ir Ārsti, Skolotāji ir Skolotāji, Politiķi ir Politiķi, Kareivji ir Kareivji, bet noziedznieki ir tie, kuri kādreiz ir novērsušies (nomaldījušies un zaudējuši) no sava dzīves ceļa. Katrs piedzimst par to, kas viņš ir. Katrs dodas uz savu vietu. Katram jāpalīdz atklāt, pilnveidot viņā esošo, un pielietojot tam derīgo disciplinēšanu (ierobežošanu un sakārtošanu), jāpalīdz nonākt viņa vietā – būt par to, kas viņš Ir. Tā ir ģimenē un skolā veicamā audzināšanas darba būtība.

Savos pamatos visi Cilvēki ir iedalāmi 3 attīstības pamatvirzienos, ar to saplūsmi kulminācijā. Pamatvirzieni ir Veidotāji, Skolotāji, Sargi, bet kulminācija ir Apgaismotāji (turētāji Kultūras svētības starā) – harmonizētāji. Katrā pamatvirzienā – Ceļā ir Cilvēki ar tam atbilstošām dvēseles substanču kvalitātēm, apziņas struktūru un prāta darbības ievirzi. Katrā Ceļā esošais veiksmīgi apgūst tikai viņam (viņa Ceļam) derīgo informāciju. Viņa ceļam svešo tāda apziņa asimilē ar grūtībām, bet asimilēts, tas grauj šo apziņu un bremzē tās darbību.

Tāpat katrai Ceļa pakāpei ir saskarsmes produktīvais diapazons un tam atbilstošais optimālais zināšanu apjoms un saturs. Pārāk seklas un vienkāršotas vai šauri praktiskas zināšanas bremzē attīstību, bet pārāk plašas, izsmalcinātas, „no augstāka plaukta” ņemtas, savukārt netiek (nevar tikt) asimilētas un izraisa protestu – atgrūšanos vai pat agresīvu „vandālismu” dažādās formās.

Veidotājus mēs pazīstam ar koptēlu „saimnieciskais” Cilvēks.Skolotājus mēs pazīstam ar koptēlu „administratīvais” Cilvēks, bet sargi ir „spēka” rīcības Cilvēki. Apgaismotāji ir (ir jābūt) tie, kurus tagad sauc par politiķiem.

Politiķi ir tie visaugstāk attīstītie Cilvēki, kuri ir pabeiguši savus individuālos attīstības ceļus un ir spējīgi saskaņot visu pūliņus kopdarbā („Tā, lai labi būtu visiem”). Apgaismošana (svētīšana) ir kopības atrašana, ienešana un uzturēšana. Caur kopīgo un kopību ienāk Spēks, Auglība un Dzīvība. Katra zemākas kārtas kopības uzturēšana piesaista augstākas kārtas kopības iespējas un nodibināšanu. Katra kopība ir koncentrācija, bet koncentrācija fokusē, sakārto un uztur to, ko Cilvēki sauc par Gaismu.

Katram Ceļam ir vairākas pakāpes no visvienkāršākā darba līdz visizsmalcinātākajam profesionālismam. Vienkāršākie darbi ir saistīti ar šauri ierobežotām – konkrētām situācijām, bet izsmalcinātās profesionālās spējas prasa plašu, vispārinātu redzējumu. „Treju Ceļu” un to pakāpju kombinācijas mums dod visu esošo profesionālo darbību spektru visās pakāpēs un dzīves jomu (vietu) daudzveidību. Visu zemāko pakāpju dialogiem ir reālistisks raksturs. Ejot attīstību Ceļu – „Zobenu asi trinot”, dialogs iegūst mītisku raksturu. Tā, saglabājot reālistisko darbības spēju, tai pievienojas mītiskā vispārinājuma redzes plašums.

Katra tauta ir savā Ceļā. Tās kolektīvo daļu veido vienā Ceļā esošie un tās pamatmasa ir kādā noteiktā ceļa posmā. Tādēļ no pamatmasas atšķirīgo (sabiedrību vadošo) un pamatmasai piederīgo „iekšējie likumi” – inteliģences atšķiras. Aristokrātijas un elites dzīvi vada katra paša inteliģence (iekšējais likums), bet pamatmasas dzīvi - ārējā – kopīgā tradīcija (kolektīvā inteliģence). Cilvēka attīstība (izglītība) ir ceļš no apstākļu radītas, piespiedu kolektīvās dzīves uz apzinātu, iekšēji izjustu un uzturētu kolektīvismu. Izglītība ir kolektīvisma būtības saskatīšanā, apziņas iegūšanā, izplatīšanā un paplašināšanā.

Tradīcijas un iekšējā likuma saskaņošanai kalpo rakstītais likums. Tāpēc katrai tautai ir savi likumi. Tāpēc katrai tautai tās dzīves ceļā un tā posmā ir sava, tai piemērota izglītības sistēma. Tāpēc, ka tā ir sistēma, tās elementi nav pārņemami no citu tautu sistēmām, un tāpēc tautas bērni nevar (nedrīkst) mācīties svešumā.

Iekšējais un ārējais (kosmoss) ir savstarpējā atbilstībā. Ja apziņas (personības) iesaistīšanās sabiedrībā tiek saprasta kā tās socializācija, bet individualizācija ir socializācijai pretējā parādība (tad sociālisms ir socializētu – kopdarbīgu, sabiedrībā un sabiedrībai derīgu Cilvēku – sociālu būtņu veidošanas prakse un dzīvesveids, bet privātās iniciatīvas kapitālisms ir asociālu būtņu veidošana un attiecības), tad jaunu zināšanu veidošana (faktu savstarpējo attiecību asimilācija) ir personas socializācijai analoģisks process, un otrādi – socializācija ir izglītības analogs (rezultāts) un sociālisms ir izglītota Cilvēka apziņā notiekošu procesu atspoguļojums vidē.

Augstāk izglītotam Cilvēkam piemīt kritiskas domāšanas, vērtēšanas un sabiedriski aktīvas ievirzes prāta spējas. Tādi Cilvēki ir politiski, saimnieciski un radoši aktīvāki. Tādēļ uz sociālu harmoniju (sociālismu) orientētā sabiedrībā ceļas izglītības vērtība, aug motivācija, pilnveidojas izglītības sistēma un tās rezultāti.

Katram dzīvesveidam (dialogam) ir sava valoda. Cilvēka un tehnoloģiju dialogu nosaka tehnoloģiju izveides iespējas – tas, ko Cilvēks šodien spēj, grib, var un prot tajās ielikt, cik pilnīgas tās izdodas, bet ne tas, kādas tās būtu vajadzīgas Cilvēkam, vai kādas viņš tās gribētu. Visi Cilvēki (neskatoties uz objektīvām atšķirībām) ir būvēti pēc „vienas piegrieztnes” – vienos darbības principos un ir orientēti uz dialogu – meklēšanu, vērtēšanu un atbildi, kā rezultātā paši pilnveido sevi un dialogu.

Vajadzība būt dialogā ar tehnoloģijām Cilvēkam diktē nepieciešamību apgūt tehnoloģiju „valodu” – dialoga veidu. Tas ir pamatos kropls dialogs, kurā no vienas puses piedalās dialogā ieinteresētais „objekta veidotājs un dialoga uzturētājs” ar sev piemītošo dabu un spējām, bet no otras – tā radītais nepilnvērtīgais – pasīvais „objekts” bez dialoga uzturēšanas spējām un vajadzības. Tādā kārtā viņa paša radītās tehnoloģijas Cilvēkam diktē dialoga noteikumus – apmāca Cilvēka domāšanu pēc sava „ģīmja un līdzības”. Šajā gadījumā tehnoloģijas „rīkojas kā iebrucējs”.

Tas uzliek pienākumus un atbildību kā tehnoloģiju radītājiem un izplatītājiem, tā arī to lietotājiem. Tas arī ir „sociālās atbildības” jēdziena īstais saturs. Katrs tehnoloģiju radītājs un ieviesējs ir atbildīgs par viņa radītās vai ieviestās tehnoloģijas radītajām izmaiņām lietotāju dzīvē, apziņā un viņu sabiedriskajās attiecībās.

Izglītība ir pareizā, derīgā un labā savlaicīga pasniegšana skolēnam. To dara pasniedzējs. Izglītība tiek iegūta vērojot pareizas, derīgas un labas rīcības piemērus. Tas viss norāda uz skolotāja un katra Cilvēka dvēseles Ētiskā satura nozīmi un tā prioritāti pār visāda veida profesionālismu, uz viņa atbildību par savu skolēnu apziņas un dvēseļu Cilvēciskās dabas saglabāšanu, uz katra vajadzību un spējām pretoties deģenerējošām ietekmēm.

Reālistiskā dialoga struktūra ved pie zināšanu praktiska (profesionāla) pielietojuma šaurā (laikā, vietā un citos apstākļos ierobežotā) situācijā, vispārinājuma izpratnes un vajadzības.

Dialoga mītiskā struktūra ved pie subjektīvas attieksmes veidošanas un kalpo par bāzi lēmumu pieņemšanai, bet nedod šauri praktisku (profesionālu) risinājumu laikā, vietā un citos apstākļos ierobežotā situācijā.


Kultūra jau sen bija ieviesusi tādu objektīvu metafizisku lielumu kā Skaistums, ar kuru apzīmēja Harmonijas (pasīvā stāvokļa - savietojamības) un (aktīvās) saderības (meklējumu, vērtēšanas un atlases) – Maiguma mijiedarbības rezultātu. Savietojamība Saderības apstākļos kļūst par Radošo darbību uzturošu, regulējošu un enerģiju dodošu spēku izpausmi. Tādēļ Viss Patiesi Radītais ir Skaists, un Skaistums ir Patiesas Radīšanas pārbaudes kritērijs. Viņi zināja, ka Skaistums ir objektīvs, Patiesi Radītajam piemītošs, aktīvs lielums, kurš Cilvēkā, attīstot viņa subjektīvo skaistuma uztveres spēju, attīsta viņā šīs realitātes otru polaritāti Radīšanas spēju.


Katrā veselajā ir tas pats, kas ir katrā slimajā.

Slimajam trūkst tā, kas piemīt veselajam.


Atšķirība starp slimo un veselo ir veselā spējā objektīvi novērtēt savu un attiecību ar vidi stāvokli, kā arī to kontrolēt. Visam, ko Cilvēks ir radījis, ir jābūt stingri kontrolētam. Nekontrolētas un neregulētas kontaktēšanās iespējas kāpinājums kāpina kontaktu daudzumu - (dzīves) tempu, vienlaicīgi samazinot katram kontaktam atvēlēto laiku un atņemot no tā visa kvalitāti.

Jebkuru sabiedrību pārvalda ar mītu palīdzību.

Iespaidus var gūt divējādi. Var plaši grābt visapkārt un var iet dziļumā. Var gūt jaunus iespaidus, paplašinot faktu apjomu, un var gūt iespaidus no faktu sakarību sapratnes. Pirmajā gadījumā mums ir darīšana ar informētību, bet otrajā ar zināšanām. Informētība intensificē darbību (uzbudina), nepaaugstinot prāta darbības kvalitāti, bet zināšanas maina prāta struktūru un paaugstina darbības kvalitāti. Informētība vedina uz kontaktu seklumu, nespēju iedziļināties un uzkavēties – bremzē zināšanu rašanos, bet prātu ieved plānprātībā (prāta spēju vājumā). Tāds prātiņš nogrimst faktu plūsmā. Zināšanu bagātināts prāts attīstās, pieaug struktūras kvalitātēs un reizē ar to arī faktu asimilācijas ātrumā. Tādā veidā zināšanas ved arī pie ātrākas faktu plūsmas asimilācijas – ejot dziļumā, iet plašumā! Te svarīgs ir pirmais impulsa virziens – iet dziļumā, vērošanā un sapratnē vai virspusējā iespaidu un faktu grābšanā.


Zināšanas dara brīvu.


Zināšanu veidošanai un apmaiņai (domu sa-dzīvei) vajag laiku un iedziļināšanās kvalitāti. Cilvēka dzīves un attiecību – dialoga labums nāk ar pārdomu pieredzi. Pārdomu pieredze ved pie Cilvēka iekšējās dabas un viņa dzīves uzlabojumiem.

Saprātīgs Cilvēks, saņēmis brīdinājumu par briesmām, vispirms to ievēros, tad pateiksies un vēlāk izpētīs brīdinājuma iemeslus – tās briesmas, no kurām ir pasargāts. Tāds ir vesela un gudra Cilvēka darbības algoritms – rīkoties atbilstoši brīdinājumam – būt pateicīgam – izpētīt draudu dabu.

Aizliegums ir disciplīnas rīks un tam ir sava loma un vieta audzināšanā, arī zināšanu apgūšanā (piemēram, priekšlaicīgi iepazīties ar bērnam vēl nesaprotamu grāmatu saturu). Bez aizlieguma nav ievirzes veidošanas un vadības. Bērns nevar būt bērns bez vadības. Tāpēc jau viņš ir bērns, ka tam ir nepieciešama vadība. Bērna attīstības procesa esamība nosaka viņā esošo nepilnību esamību, kuras vecākiem uzliek viņu pienākumus un atbildību, bet bērniem paklausības saites. Šīs pienākumu, atbildības un paklausības saites vecākus un bērnus saista ģimenē. Ja to nav, tad nav bērnu, vecāku un ģimenes.

Aizliegums ir bērna kontaktu plašuma, ātruma un kvalitātes regulators.


Saprātīgi ierobežojumi un ierobežotība virza izpratnes dziļumā un sasniegumu augstumā. Kad ir atstāts tikai viens ceļš, tad nāk šī ceļa pie-vestais.

Visi mūsdienu zinātņu pamati un perspektīvas tika ieliktas 19.gadsimtā un 20.gs sākumā. Tas bija laiks, kad sabiedrībā tika plaši pielietota pārdomu pieredze un pārdomu pieredzes kolektivizācija, pārdomu kolektīvais darbs un tā sintēze. Notika domāšanas procesa sintēze. Tad notika daļēja atgriešanās pie antīkās pasaules filosofiskās darbības kooperācijas – domubiedru grupu kvalitatīvas iedziļināšanās problēmā. Tas bija domāšanas, sarunu un vēstuļu sūtīšanas laiks. Tas bija laiks, kad tika sarakstīts milzum daudz dzīvi apcerošu grāmatu. Katrā izglītotā ģimenē tika domāts, runāts un tas viss tika ierakstīts dienasgrāmatās. Dienasgrāmata ir katras garīgās prakses neatņemama sastāvdaļa.

Dienasgrāmata vedina uz ielūkošanos sevī, apkārt notiekošajā, tā apkopošanu, saprašanu, vērtēšanu un savas attieksmes izteikšanu. Dienasgrāmatas forma liek formulēt savas domas un sajūtas. Tā dod salīdzināmo materiālu pašizziņai un liek pieņemt lēmumus, jo katram pašam parāda viņā notiekošā dabu. Dienasgrāmata ir neatņemama pārdomu pieredzes daļa.

Lasot ievērojamo Cilvēku, zinātnieku un mākslinieku vēstules, mēs redzam viņu domu attīstību, to, kā šī domu apmaiņa savstarpēji bagātina un papildina viņu domas, kā tā ved uz vēlāk izdarītajiem (saprastajiem) atklājumiem. Kā vēstuļu rakstīšanai, tā arī to ceļošanai no viena pie otra bija vajadzīgs laiks. Tas bija nesteidzīgs dialogs. Vēstuļu rakstīšana virza uz koncentrētu domas izklāstu un dod laiku iekšējai dzīvei – dialogam ar sevi. Vēstuļu rakstīšana un pārdomas par saņemto virza uz iedziļināšanos un kvalitatīvu izpratni par notiekošo un tikpat kvalitatīvu izmaiņu apziņā. Tādā nesteidzīgā dialogā Cilvēka apziņa dzīvoja savā dabiskajā ritmā un pieauga ar tai dabisko ātrumu. Te nav svarīgs ātrums, bet Cilvēcisko Vērtību pieaugums. Tieši tas ved pie domāšanas kvalitātes, iedziļināšanās spēju, precizitātes pieauguma un problēmas pārskata plašuma. Laiks katrā dialogā ved pie domas darbības rezultāta.


Laiks uztur faktu asimilāciju.

Laiks veido zināšanas.

Laiks izpleš dvēseles spārnus.

Laiks domu pie-briedina.

Laiks Cilvēku pilnu dara.

Laiks un dialogi.


Tikai dialogi bez noraidījuma un konkurences, oponēšanas, savstarpējas apkarošanas un šokēšanas ved pie kvalitatīva prāta un prāta darba veidošanas. Tikai vienprātīgā, brālīgā, atklātā domu apmaiņā veidojas īsts Cilvēka prāts un tā darbības augļi. Faktu daudzums nenes atklājumu un secinājumu, to nes atklāsme – sava prāta pacelšana jaunā spēju līmenī, bet jebkura konfrontācija liek cīnīties par sevis iepriekšējo sasniegumu saglabāšanu. Pēdējais principiāli izslēdz pārdomu pieredzi, faktu asimilāciju un jaunu zināšanu veidošanu.

Cilvēka prāts pārmaiņus var būt divos pretējos darbības stāvokļos. Prāts var būt dialogā, uzklausīšanā un sadarbībā – veidošanas stāvoklī. Prāts var būt arī noraidījuma, pretdarbības un cīņas – iznīcināšanas stāvoklī. Pirmajā gadījumā prāts tiecas uz saplūsmi, asimilāciju un izaugsmi, pieņemot tās pārmaiņas, kuras sniedz šī saplūsme. Otrajā gadījumā prāts tiecas uz savas nošķirtības, atgrūšanas un esošā stāvokļa saglabāšanu, nepieļaujot kontakta nestās pārmaiņas. Tad, kad skolēns uzklausa un pieņem, viņš veidojas un aug. Tad, kad tāds liek priekšā pats savus uzskatus vai citur sagrābstītus viedokļus, ar kuru palīdzību demonstrē sevi un aizstāv savu pozīciju, viņš veido sev destruktīvu prāta ievirzi, iemāca savu prātu (iebūvē tajā) palikt vecajās pozīcijās un savrupībā, kas to neizbēgami noved izsīkumā.

Zināšanu pieaugums kvalitatīvas un kolektīvas izpratnes virzienā ved pie jaunu apvāršņu pavēršanas (atziņu rašanās). Zināšanu apgūšana ir kolektīvs darbs. Atsevišķs prāts nekad nespēs apgūt tās zināšanas un darba spējas, kādas apgūst kolektīvs domāšanas darbs. Savukārt tas prasa harmoniju darba grupā un darba vidē. Mācību darba uzturēšana ir harmoniskas darba grupas veidošana. Darba grupas jāveido pēc simpātiju, sinerģijas un komplimentaritātes principiem. Jānovēro, kādas izmaiņas prāta darbībā ienes katra jaunpienācēja parādīšanās grupā. Harmonisks prāts ienesīs skaidrību, vieglumu, precizitāti un darba prieku, koncentrēšanās spēju pieaugumu un koncentrēšanos uz darbu. Harmoniska prāta klātbūtnē saīsinās mācību procesa un apziņas izaugsmes laiks.

Jaunais nāk ar kopdarbu, koncentrāciju, noturīgu, ritmisku darbu un smalkāku kopsakarību izpratni. Jaunas zināšanas ir jaunu saišu atklāšana sen zināmo faktu kopā. Jauni fakti dod ierosmi zināmā pārvērtēšanai un šo jauno saišu konstatācijai.

Normāli zinātnei nekad nebūtu jāmaina paradigma. Tā visu laiku tās pašas paradigmas ietvaros ietu kvalitatīvās izmaiņās zināšanu dziļumā un apgūstamās pasaules ainas faktu plašumā. No vienota centra cēlusies, tā pieaugtu līdzīgi nemitīgi augošam lodveida ķermenim.

Zinātniskā dzīve aktualizē un paver iespējas vienotā Centra, vienotās Realitātes un no tās izrietošās Īstenības formulēšanai un izziņai. Reālā paradigma var parādīties tikai tur, kur prāta darbība tiek regulēta ar Jūtu kontroli, kura to padara par Saprātīgu procesu.

Cilvēciskās vērtības uztur intereses, intereses ved pie darbības, bet darbības ved pie attīstības un panākumiem.


Pārdomu pieredze, dialogi un laiks darina Cilvēku.



Tad, kad mēs klausāmies Cilvēka balsi, mūsu prāta darbības ātrumu ierobežo runas temps. Ja tas ir pietiekami lēns, mums ir pietiekami daudz laika balss nianšu uztveršanai, stāstījuma satura sapratnei, asimilācijai un vērtēšanai, integrācijai jau esošajās zināšanās vai neatbilstību saskatīšanai. Mēs varam darboties līdz ar stāstītāju. Mēs vienlaicīgi esam gan ārējā, gan iekšējā dialogā. Tas ir augstākais un tāpēc rezultatīvākais no visiem dialogiem. Tieši iekšējā dialoga esamība un ātrums nosaka zināšanu veidošanos un veidošanās ātrumu. Tāpēc mācību procesa kvalitātes un rezultativitātes celšana un sekmīgums ir skolēna iekšējā dialoga attīstīšanā.


Iekšējo dialogu attīsta grāmatu lasīšana.

Grāmatu valodas bagātība veido dialoga kvalitātes.


Grāmatu satura atbilstība kosmosa radošajiem principiem veido lasītāja Saprāta produktivitāti. Saturs veido sev atbilstošu formu. Kultūra meklē un uztur kultūras dzīves tradīciju, bet tradīcijas noliegums nāk tur, no kurienes aiziet kultūra.

Iekšējo dialogu apziņā veido līdzsvarotas sapratnes un domas veidošanas daļas. Lasītprasme ir iekšējā dialoga sapratnes daļa un tās attīstītāja. Rakstīt prasme ir dialoga domas veidošanas daļa un tās attīstītāja. Valoda (runas prasme) ir rakstīt prasmes cēlonis, sākums un iekšējā dialoga kvalitātes rādītājs. Cilvēks ar pilnvērtīgu iekšējo dialogu veido pareizi veidotu, interesantu un skaistu runu. Lasītprasmes analogs ir spēja dzirdēt un prasme klausīties. Tie, kuri nedzird, tie nesaprot (ir tikai informēti) faktu nozīmi. Mūzika attīsta prasmi klausīties. Kāda muzikālā gaume – tāda sapratne. Tādā pat mērā mūzika uztur interesi par lasīšanu. Rakstīt prasmes analogs ir deja. Dejojošie Cilvēki ātri, plastiski un precīzi domā (kāda deja, tāda domāšana). Mūzika un deja ir vienots veselums un neatņemama iekšējā dialoga forma, iesaistot tajā visas savas spējas.


Mūzikas un dejas „runa” ir Cilvēka labestība.

Cilvēka labestība ir iekšējā dialoga „runa” un izglītības kvalitātes rādītājs – izglītības esamības mērķis un uzdevums.


Muzikālā audzināšana skolā ir iekšējā dialoga formētāja, un tāpēc ir izglītības sistēmas pamats. Bez muzikālās audzināšanas nav iespējama nekāda cita audzināšana un izglītības sistēma kā tāda.

Apziņā darbojas prognozēšanas mehānisms. Šis mehānisms inkorporē jaunpienākušos faktus esošās situācijas ainā un modelē iespējamās izmaiņas un to sekas. Tas ir – apziņā notiek faktu kompilācija ar mērķi no esošā materiāla radīt jaunas ainas. Tur, kur tas notiek saistībā ar ikdienas praktisko dzīvi, mēs to neizdalam atsevišķā apziņas stāvoklī. Tas paliek kā ikdienišķs apziņas darbs dvēseles un ķermeņa dzīves uzturēšanai atbilstībā apkārt notiekošajam. Tas ir ārējais dialogs.

Situācija krasi mainās, kad apziņa nonāk saskarsmē ar parādībām, kuras nevar tikt uztvertas kā šobrīd objektīvi notiekošas (stāstu uzklausīšana, iespējamo situāciju analīze, mācīšanās un empātiskie akti). Tad šī prognostiskā mehānisma kompilācijas daļa atceļ esošās objektīvās uztveres robežas un pievēršas apziņas iekšējiem faktu krājumiem. Tad sākas apziņas iekšējais dialogs pašai ar savu iespaidu un tēlu krājumu.

Ārējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no apziņas spējas koncentrēties uz tobrīd patiesi notiekošo un to, kas šajā notiekošajā attiecas tieši uz apziņai svarīgo notikumu. Apkārt vienlaicīgi notiek ļoti daudz dažādu atšķirīgu notikumu, no kuriem mūsu apziņā pienāk ietekmes. Apziņai ir jāspēj atsijāt citu – neaktuālo notikumu ietekmes, kā arī veidot esošo notikumu nozīmības hierarhijas. Notikumu hierarhiju veidošana ir atkarīga no apziņas spējas vienlaicīgi ar ārējo dialogu būt arī iekšējā dialogā un noturēt šo dialogu attiecību optimālās proporcijas robežās. Pretējā gadījumā iekšējais dialogs piesārņos reāli notiekošo ar saviem objektīvi situācijā neesošajiem tēliem (sāksim redzēt krēslas stāvoklim raksturīgus murgus) – mežā sāks rādīties vilki, aizdomīgi cilvēki uz mums daudznozīmīgi skatīsies vai tieši otrādi – miglainā horoskopā dzirdēsim patīkamu ziņu.

Te nu ir īstais laiks atcerēties Skaistumu, jūtu kontroli, kura uztur realitātei atbilstošu (ar to Skaistuma attiecībās esošu) paradigmu un harmonisku mācību darba vides veidošanu – Skaistuma ienešanu šajā vidē.

Skaistums ir aktīvs spēks, kurš harmonijas klātbūtnē savieno atlases rezultātā izvēlētos saderīgos elementus. Tas, ko mēs apzīmējam ar Skaistuma estētisko, baudāmo rezultātu, ir šī spēka klātbūtnes un darbības zīme apziņā. Te nav runa par subjektīvo skaistuma uztveres un realizēšanas vai harmonijas (saderības) izjūtu – gaumi, bet par objektīvi darbīgo procesu metafizisko dabu, no kuru izmantošanas un esamības apziņā ir atkarīga visa šīs apziņas dzīve. Skaistums ir pirms Cilvēka nākšanas pasaulē un pēc viņa aiziešanas no tās. Skaistums ir Īstajā, neatkarīgi no Īsto vērojošā klātbūtnes, vērošanas vai spējām šo Skaistumu ietilpināt sevī un darboties saskaņā ar to.

Ielaižot Skaistumu sevī (savā apziņā) un aktīvi sadarbojoties ar to, Skaistums dažādās apziņas daļās veic savu darbu – saderīgā atlasi. Darbojoties Cilvēka prātā, Skaistums tur veido stabilus konstruktīvus prāta stāvokļus – Jūtas. Šie prāta stāvokļi mijiedarbībā ar prāta aktīvo daļu (domu veidošanu) uztur Cilvēka Saprātu un viņa saprātīgo rīcību. Bez Skaistuma klātbūtnes nav iespējama saprātīga rīcība un konstruktīvu domu veidošana.

Destruktīva darbība ir Skaistuma trūkuma sekas Cilvēka dzīves telpā, apziņā un darbībā. Nesaprātīga rīcība ir prāta slimība, kura rodas hroniska Skaistuma deficīta apstākļos un ir ārstējama ar Skaistuma ienešanu vidē. Visas slimības tādā vai citā veidā (būdamas apziņas darbības līdzsvara zuduma sekas) ir Skaistuma trūkums kādā apziņas vai fizioloģisko procesu daļā. Tāpēc saprātīgās sabiedrībās pastāv tādas terapijas formas, kā mūzikas un mākslas terapija, kurā tiek izmantota Cilvēkā trūkstošā Skaistuma baudīšana. Tāpēc atrašanās īstas mūzikas un Skaistuma pasaulē Cilvēka veselību un prāta stāvokli uzlabo, bet subkultūru trokšņi un pseidomākslu ķēmi to sagrauj.

No tā ir acīmredzama nepieciešamība Skaistumu padarīt par Skolas neatņemamu sastāvdaļu. Skolā visam jābūt skaistam. Tas attiecas kā uz telpu iekārtojumu, tā uz mācību procesa noformējumu, skolēnu un skolotāju attiecībām un mācību un uzskates līdzekļiem. Visam, ar ko saskaras audzēkņu ķermeņi, jutekļi, apziņas un prāti, ir jābūt skaistam.

Antīkajā pasaulē mācību procesu iezīmēja ar mākslu klātbūtni un dailes tēliem. Mūzas Cilvēku sagatavoja, pievērsa viņa prātu un atvēra durvis uz attiecīgo zināšanu sfēru krātuvēm. Cilvēks, kuru neapmeklē mūzas, nav derīgs mācību darbam. Daiļrades elementu klātbūtne katrā nodarbībā ienesa apziņas un prāta darbības dzīvību un sakārtotību atbilstoši kosmiskajiem uzbūves, darbības un skaistuma principiem.

Ķermeņa fiziska disciplinēšana ir domāšanas procesu veidošanas sākums un pamatā. Katra nodarbība tika pavadīta ar zināšanu raksturam atbilstošām kustībām. Pasaulīgas zināšanas saistīja ar roku stāvokļiem un to maiņu, bet garīgas abstrakcijas tika pasniegtas pastaigas laikā. Tad bija svarīgas nodarbību diennakts stundas un debess puses, pret kurām notika kustība. Katru nodarbību pavadīja tai atbilstoša elementa (uguns, ūdens, zeme un gaiss) klātbūtne un tā iesaistīšana procesā. Koki bija obligāts mācību procesa elements un dalībnieki. Sevišķa uzmanība tika pievērsta augļu koku tuvumam. Skaistums ir katras izglītības, katra mācību procesa neatņemama sastāvdaļa.


Skaistuma pietiekamība palīdz veidot saprātīgas asociatīvās saites, veikt ietekmju atlasi atbilstoši notikumu svarīguma hierarhijai un veidot tām atbilstošas reakcijas, domas un atziņas. Skaistuma pietiekamība veicina sapratni un racionālu domāšanas darbību. Skaistums, kā aktīvs spēks, rosina darbībai un neļauj palikt pasīvā stāvoklī, vienlaicīgi ievirzot to reālistiskā (ar vidi harmoniskā un aktīvā) dialogā. Turpretī Skaistuma trūkums rada murgainus stāvokļus apziņā un tikpat murgainu rīcību. Noziedzība parādās tur, kur sabiedrība ilgstoši izjūt Skaistuma deficītu. Tas pats jāsaka par slimību izplatību un dzimstības samazinājumu, kas arī ir apziņas slimības (labvēlības trūkums) formas un Skaistuma trūkuma sekas.

Skaistums, savietojot saderīgo, atsijā visu lieko, tāpēc ir katras taupības, mērenības un reālisma pamats. Katra patiesa iekšēja un ārēja sadarbība, ekoloģiskās, politiskās un saimnieciskās attiecības, attiecības apziņā un to attīstīšana ir jāsāk un var notikt tikai un vienīgi pietiekamā Skaistuma klātbūtnē un ar tā aktīvu līdzdalību un izmantošanu.


Skaistums visplašākajā nozīmē ir visu vērtību radītājs, uzturētājs un mērs.


Iekšējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no uzkrāto iespaidu daudzuma un dažādības, to Skaistuma un atbilstības apziņas centrālajam mītam. Centrālais mīts ir noteiktā iespaidu uztveres un pieņemamības diapazonā esošs asociatīvo saišu formēšanas veids, kurš atsijā apziņu darbībā kavējošās un destruktīvās ietekmes. Vienlaikus centrālais mīts atver apziņas uztveres šo apziņu veidojošām, vēl neesošām, bet ar to saskaņā esošām un nākotnē saņemt iespējamām ietekmēm – tam, ko tagad moderni sauc par „atraktoriem”. Tas, ko ieliekam apziņas pamatos, nosaka tās mīta (paradigmas) radošo vai destruktīvo dabu un tālāko dzīvi, dzīves gaitu un iznākumu. Tāpat iekšējā dialoga kvalitāte ir atkarīga no apziņā uzkrāto tēlu mijiedarbību iespēju plašuma – no tā, cik asociāciju var veidoties ap katru tēlu un cik plašas ir šo asociāciju robežas – cik tēlu vienlaicīgi var stāties asociācijās esošā mīta robežās, nemainot šo mītu.


Mīts apziņai dod spēju veidot asociācijas.

Mīts ir katras personības savdabības pamatā.

Mīts uztur saites un ir saišu veidošanās ierosinātājs.


Katrai dvēselei viņas attīstības līmenī ir tam atbilstoša apziņa, personība un tās mīts. Attīstības līmenim atbilstošs mīts veicina dvēseles dzīvi visās jomās. Pārāk šaurs, vienkāršots mīts to ierobežo un kavē attīstībā, bet pārāk plašs – mulsina un ieved maldos. Visi krāpnieki, šarlatāni un šamaņi cenšas neatbilstoši paplašināt mītu, vienlaicīgi ievedot tajā sev vajadzīgos tēlus un iespaidus. Viņi kropļo apziņas mītus, sašaurinot tos vienā, bet paplašinot citās daļās. Cilvēki ar pārāk šauriem mītiem nav spējīgi prognozēt situācijas, bet ar pārāk plašiem mītiem nav spējīgi mācīties. Savukārt Cilvēki ar specifiski kropļotiem mītiem ir spējīgi apgūt tikai izkropļojuma raksturam atbilstošo.

Ārējais dialogs ir koncentrējošs un uzturošs, bet iekšējais dialogs ir plašumā ejošs, vedošs un apziņas telpu veidojošs. Redzes, taustes un garšas iespaidi pilnībā pieder ārējam dialogam, tajos ir vismazākā emocionālo ietekmju daļa. Smarža un skaņa pilnībā pieder iekšējam dialogam. Smarža ir atmiņu taka. Skaņa ved nākotnē. Mūzika ir tilts starp pagātni, nākotni, iekšējo un ārējo dialogu.

Cilvēki ar pietiekami plašu apziņas telpu un izkoptu savdabību (Savdabības trūkums – bezpersonalitāte, tāpat kā centrālā mīta trūkums ir šķērslis izglītībai. Centrālais mīts ir savdabība.), kāda pamudinājuma ietekmē pilnībā pievēršas iekšējam dialogam un tur sava mīta ietvaros sāk patvaļīgu, pamudinājumam atbilstošu apziņā esošo iespaidu kompilāciju. To sauc par fantāziju.

Fantāzijās nerodas jauni tēli un formas, bet tikai jaunas asociatīvās saites starp tiem. Fantāzijas nedod jaunas atziņas un nav jaunrade. Fantāzijas (līdz zināmai robežai) palielina apziņas asociatīvo saišu veidošanas ātrumu un vieglumu, bet vienlaicīgi vājina jau esošo asociatīvo saišu noturību – vājina zināšanu stingrību un noteiktību lēmumu pieņemšanā. Tāpēc audzināšanas disciplīnas stingrība kopā ar interešu daudzpusību veido noturīgu, mācīties spējīgu, radošu personību.


Katrā no Cilvēkiem, atkarībā no sasniegtā vecuma, ir viņa iekšējais „bērns”, „pusaudzis”, „jaunietis”, „pieaugušais” un „Dievs”. Tie ir personības apziņas stāvokļi. Mēs saglabājam savu agrāko stāvokli, ap to veidojot nākošo personības kārtu. Visdziļāk ir dzīvnieciski baudošā bērna apziņas stāvoklis. Iekšējais „bērns” (normā) ir labvēlīgs, bet „pusaudzis” ir sakāpināts maksimālists visā, ko ir baudījis „bērns”. „Bērna” labvēlīgi baudošais stāvoklis ir viņa ātrās un vispusīgās mācīšanās pamats.

Pusaudža maksimālisms nāk no bērna „zināšanu vispusības”, no tā, ka viņš visam piešķir „esamības pieļaujamības” (kas ir mācīšanās pamatā) statusu, kopā ar klāt pienākušo pusaudža koncentrēšanās spēju uz „te un tagad” notiekošo. Pusaudzis dzīvo tikai „te un tagad” formā. Vienlaikus tas viņam, pretstatā bērnam, kurš ir savu vecāku apziņas daļa, palīdz saprast sevi kā ar vecākiem sadarbībā esošu, bet tomēr no tiem atsevišķu, individuālu personību. Pusaudža maksimālisms viņam ļauj just robežas starp savu apziņu un vecāku apziņām. „Pusaudža” maksimālisms ļauj pārvarēt robežu starp vecāku apziņas standartiem un savas savdabības veidošanas sākumu. Normā tā ir vecāku standartu pilnveidošana. Attīstība ir tradīcijas turpināšanā, iešanā dziļumā un tālākās iespējās. Atteikšanās no tradīcijas ir deģenerācija. „Pusaudzis” ļauj saskatīt jauno vecajās iespējās un veidot jaunas sadarbības saites ar vecākiem. Bērna personības savdabība veidojas tālāk attīstot savu vecāku savdabības.

„Jaunietis” un „pieaugušais” ir personības izzinošās daļas. „Jaunietis” stājas mērķtiecīgā ārējā dialogā. Viņš, atšķirībā no „bērna” un „pusaudža”, ir spējīgs izdarīt vērtējumus, tādēļ ierobežot kā ienākošos iespaidus, tā arī izejošās darbības. Jaunietis, tālāk attīstot pusaudža maksimālismu, to paplašina uz nākotni un tā ir esamība „te un nebeidzamajā nākotnē”. „Jaunietis” ir spējīgs veidot noturīgu dialogu.

„Jaunietis” no „pieaugušā” atšķiras ar to, ka viņš neveido jaunu pasaules ainu, bet tikai mērķtiecīgi izmato jau esošo. „Pieaugušais”, lai sasniegtu nosprausto mērķi, veido jaunu esošās pasaules ainu no tur esošajiem elementiem – mērķtiecīgi izvēlas iespējas un darbības no jau esošā. Var teikt, ka „pieaugušais”, sasniedzot šo vecumu, fantazē ārējā dialogā un attiecībās ar objektīvo realitāti. Tā ir „meditācija darbībā”, jo visas šodien piedāvātās „meditācijas” ir tikai fantāzijas.

Jauneklīgi ir tie Cilvēki, kuru skatiens vērsts nākotnē un kuri dzīvo nākotnei, tie, kuri saprot, ka šodienu veido nākotnes redzējums, kuri šodien dara to, kas nākotni veido. Tāpēc saprātīgā sabiedrībā augstākā izglītība jāsāk iegūt tikai jaunības otrajā pusē, sasniedzot 30 gadu vecumu, bet pie zinātniskā darba apgūšanas var ķerties tikai sasniedzot 40 gadu vecumu, kas viņu pieved pie atbildīgu, sabiedrībai nozīmīgu lēmumu pieņemšanas 60 gadu vecumā.

Personība gadu gaitā veiksmīgi pārejot no viena attīstības cikla pie nākošā un saglabājot nemainīgu kodolu, audzē savas apziņas kārtas. Katrā pieaugušajā Cilvēkā saglabājas viņa iekšējā „bērna” , „pusaudža” un „jaunieša” apziņas stāvokļi, kuros tas mācās, mobilizējas un tic nākotnei. Iznīcinot kādu no tiem, zūd attiecīgā apziņas darbības spēja. Tās apziņas, kuras ir aizkavētas kādā attīstības posmā, tā arī tajā paliek visu mūžu.

Tās personības, kuru uztvere ir pietiekami līdzsvarota starp iekšējā un ārējā dialoga formām, kurām ir pietiekami altruistisks mīts (kuras savu labklājību redz kā citu personību labklājību daļu) un ir pietiekami plaša un objektīva izglītība ar niansētu un daudzpusīgi plašu tēlu asociāciju tīklu, savā iekšējā dialoga laikā sastopas ar iespaidiem, kuri nāk no apziņas iekšējās telpas kodola. Tās, kuru „bērni”, „jaunieši” un „pusaudži” ir skaistās attiecībās un tiecas uz skaisto, uztausta šī kodola esamību. Pietiekami noturīgas personības caur šo kodolu nonāk saskarsmē ar personību radošajām Cilvēka augstākajām daļām – viņa Saprātu, Pieredzi un Augstākās inteliģences būtnēm. Šīm personībām parādās jauna tēlu kompilācijas spēja – iztēle.

Iztēle ir apziņas spēja radīt savus tēlus atbilstoši ietekmēm, kuras apziņā ienāk no augstākajām pasaulēm. Iztēle veido ienākošo ideju formas. Tā ir radošā darbība. Iztēle veido jaunus tēlus apziņā – to, ko Cilvēks nekad nav redzējis, jutis un zinājis. Tādi Cilvēki iegūst iekšējo „Dievu” savā apziņas stāvoklī. Viņi ir spējīgi veidot to, kas pasaulē līdz šim nav bijis un turēties uz Ceļa apstākļos, kuros trūkst orientieru vai notiek tīša maldināšana.

Iztēle darbojas tikai tur, kur ir aktīva pieredze. Bērniem, pusaudžiem un jauniešiem vēl nav pieredzes (iespaidu uzkrājums nav pieredze) tāpēc, ka viņi vēl nav izbaudījuši savu darbību (apzināti pieņemto lēmumu) seku pilnību, kas notiek vairāku dzīvju laikā. Viņi vēl ir savu vecāku dzīvju turpinājums, tāpēc viņu pieredze tiem vēl ir slēgta. Pieaugušajiem pieredze ir atvērta, bet atrodas inertā stāvoklī – pastāv kā iespēja un gaida Cilvēka personības aktīvu meklējumu tās virzienā – altruistiskā mīta vadītu iekšējo dialogu.

Lasīšana un klausīšanās pēc savas ietekmes uz apziņu ir ļoti līdzīgi procesi. Tie abi iedarbina iekšējo dialogu fantāziju režīmā. Ar iekšējo redzi Cilvēks skata tēlus, kuri rodas vārdu ietekmē. Lasīšana ir labāks iedziļināšanās process, bet klausīšanās dod lielāku audzināšanas un pareizas sapratnes efektu. Lasīšana ieved dziļāk paša apziņas tēlu pasaulē, veido noturīgākas asociācijas (iesaistīta aktīvāka un plašāka darbību un fizioloģisko procesu kopa). Lasīšana pasargā no elku veidošanas. Visiem izlasītajiem vārdiem lasītājs piešķir savā apziņā esošo tēlu formas. Lasīšana ir spēcīgāka, bet arī ierobežojoša pašaudzināšanas metode. Tā nesniedz jaunus tēlus un never jaunas, vēl neizjustas saskarsmes.

Klausīšanās ir sekošana skolotāja audzinošajai vadībai un ātrāk paplašina apziņas telpu un sargā no autorezonanses radītiem maldiem, kļūdām un halucinācijām. Klausīšanās ir visefektīvākais teorētiskās mācīšanās veids. Reizē ar Skolotāja vārdu skolēns intuitīvā ceļā saņem arī Skolotāja Sapratni. Bez sapratnes nav iespējama mācīšanās. Teksta lasīšanas laikā notiek iepazīšanās ar faktiem, bet neveidojas sapratne. Sapratni pārņem no Skolotāja.

Lasīšana nostiprina centrālo mītu, bet uzklausītais vārds rada vairāk jaunu iekšējo asociatīvo saišu un spēcīgāk aktivizē visu iekšējo telpu. Tāpēc lasīšanai ir spēcīgāka ētiski audzinošā ietekme, bet dzirdētais ļauj skaidrāk formulēt domas. Lasīšana ir līdzīga zināma muzikāla skaņdarba atskaņošanai, bet klausīšanās ir jauna skaņdarba partitūras atskaņošana iekšējā telpā. Cilvēka balss ir augstākā mūzika zemes telpā. Iekšējā dialoga uztveres darbības – lasīšana un klausīšanās uztur un veido apziņas Sapratnes daļu.


Tai pat laikā apziņai ir arī otra – reakciju un domu veidošanas dialoga daļa. Domas veidošana ir sapratnei pretējā darbība – faktu un darbību atlase, izdalīšana no esošā kopuma, to sakārtošana atbilstoši mītam un paredzamajai darbībai dialogā. Cilvēks, viņa apziņa dialogā ar vidi ir aktīvais elements. Caur dialogu Cilvēks veido vidi. Tur, kur ir aktīva dzīves vides veidošana, tur ir Cilvēks.

Cilvēks sākas ar Gribas vērsuma koncentrāciju darbībai. Vispirms Griba formē vēlamo tēlu, pēc tam formulē tam atbilstošo darbību un vada šīs darbības izpildi, ko kontrolē ar saviem maņu orgāniem, kuri caur dialoga Sapratnes daļu nonāk atpakaļ pie Gribas vadības centra apziņā. Tādā kārtā vēlme atstāt zīmi, kurā ir doma un šīs zīmes novietošana telpā, tur iet pirms šīs zīmes redzēšanas. Tādā kārtā iekšējā redze zīmi redz (veido) vispirms, bet ārējā vēlāk, kad kontrolē ārējā atbilstību iekšējam tēlam. Tāpēc rakstība parādījās pirms lasīšanas tāpat, kā runa pirms dzirdes. Tikai salīdzinot iekšējo ideālu ar ārējo rezultātu, notiek ārējā pilnveidošana. Ja pirms attēlošanas nav iekšējās domas satura, tad nav kritērija ārējā uzlabošanai.

Domāšana ir formu meklēšana un harmonizēšana iekšējā dialogā. Iekšupvērstā uztvere ietekmi iepludina un izkliedē apziņā, bet domas veidošana to izvelk un izvada no apziņas. Abos gadījumos ir svarīgs iekšējais dialogs un tā kvalitātes. Tad, kad mūsu doma vada mūsu roku, veidojas tilti starp daudziem smadzeņu un apziņas centriem un funkcijām. Tad, kad acs redz rokas kustības atstātās pēdas, tad tiek darbināti daudzi ar aci saistītie centri un apziņas funkcijas. Dialoga daļas vienojas veselumā. Tādā kārtā iekšējā domas kustība nāk saskaņā ar tai atbilstošo ārējo fizisko kustību un koriģē domas darbību – formulēšanu un harmonizēšanu. Iekšējais Skaistums ir dialogā ar paša radīto ārējo skaistumu, vērtē savu darbības rezultātu un pats sevi, veic sevis uzlabošanu.

Rakstīšana ar roku veido domāšanu un tās kvalitātes. Redzot Cilvēka kustību raksturu un veidu, var redzēt Cilvēka domāšanas kvalitātes un ievirzes. Tie, kuri precīzi un harmoniski kustas, tā arī domā. Tie, kuri skaidri raksta, tie skaidri domā. Raksta attīstība ir saistāma ar izteiktās domas attīstību. Domāšana ir saistīta ar valodas attīstību un runas skaidrību. Domu un runas skaidrību skolās māca ar skolotāja runas uzklausīšanu, rakstīšanas un kaligrāfijas mācīšanu. Lasītā vārda domas skaistums un rakstītā vārda formu daile veido prāta darbības auglību.


„Tumšās matērijas atklāšana” ir atzīšana par esošu to, kas visu laiku ir bijis zināms un likts priekšā zinātnei, bet kas ir ticis tās spītīgi noliegts – Visums eksistē pilnīgi citādi. Dabas telpa ir bezrobežīga un nepārtraukti eksistē visu laiku ar visu savu neskaitāmo dzimstošo un mirstošo galaktiku kopumu. Gaismas ātrums nav lielākais no iespējamajiem. Tāds tas ir tikai mūsu materialitātes formā. Citās ir citi ātrumi, ietekmes un apmaiņas. Arī mūsu materialitātē ir ietekmes, kuru izplatība ir momentāna jebkurā attālumā. Arī mūsu materialitātē šīs ietekmes tur „pastāvīgā saslēgumā” visus savus objektus un jebkura izmaiņa kādā no tiem vienlaicīgi (bez laika intervāla) notiek arī citos – ietekme izraisa „zināšanu par to” visos citos vienlaicīgi ar ietekmes „notikšanu”. Vibrācija var notikt un izplatīties arī bez viļņa. Informācija nevar tikt atdalīta no enerģijas, bet tās abas kopā var tikt pārnestas ārpus mūsu materialitātes vai citās, akadēmiskās zinātnes neizpētītās ietekmju sistēmās. Lai Zvaigznes, planētas un to iemītnieki sazinātos ar citu planētu vai zvaigzni, tām nav vajadzīgi „gaismas viļņi”, „ātrumi” un „gaismas gadi”. Tas ir neierobežots un momentāns dialogs katram ar katru, kurš vēlas būt tādā dialogā.

Tāds dialogs visu laiku notiek ap mums. Saules sistēma ir pilna ar mūsu saprāta brāļiem. Vēl vairāk – viņu klātbūtne uz Zemes ir nepārtraukta. Viņu dialogs ar Cilvēci nekad nav bijis pārtraukts. Visi saprātīgie Cilvēki, izpildot dialoga uzturēšanas noteikumus un atbilstot dialoga biedru prasībām attiecībā uz dialoga kvalitāti (Cilvēciskās Vērtības!) var tajā brīvi iestāties. Visi tiek uzklausīti un katrs saņem atbildi atbilstoši savas dvēseles dabai un kvalitātei.


„Ar kādām ausīm klausies, to arī dzirdi”.


Mēs neesam pret „lielo sprādzienu”.


Kosmoss tiek radīts sprādzienos. Tomēr mēs esam pret šī „sprādziena” vulgāri materiālistisko izpratni. Mēs esam par to, ja par to runā augsti ētiskas daiļrades kategorijās, kuras nes visaugstākos Dzīvības principus un to saprātīgo (mērķtiecīgo) darbību. Mēs esam par „relikto starojumu”, ja ar to saprot esamības pamatus uzturošo „Dievišķo elpu”, „Dieva balsi” tādā formā, kura būdama pieejama esošajiem izpētes instrumentiem, vedina uz tā paša izpēti tagad vēl nepieejamās ētiskās, estētiskās, epistemoloģiskās un metafiziskās kategorijās, kuras ir pieejamas izpētei tikai tajā gadījumā, ja pētnieks savās Cilvēciskajās kvalitātēs tuvojas šīs „elpas” izcelsmes avota estētiskajām, ētiskajām un daiļrades kvalitātēm, ja pētnieks tiecas uz to Skaistumu, kāds dveš uz mums no zvaigžņotās debess telpas un nāk no Tīra Cilvēka dvēseles dzīlēm.

Cilvēka apziņa vieno ārējo Kosmosu ar Zemes iekšējo Kosmisko telpu. Iekšējais un ārējais Skaistums saskaras un savienojas Cilvēka apziņas skaistumā. Zinātne meklē mūsu saprāta brāļus, sūta signālus un klausās tālu izstarojumu čukstus cerībā saklausīt saprāta brāļu balsis. Zinātne meklē dzīvības zīmes Visumā.

Visums, Dzīvība un Apziņa ir Ugunīgās Psihiskās enerģijas darbības lauki un veidojumi.

Visums ir Dzīva, Saprātīga, ar apziņu piepildīta būtne. Mūsu Zeme, tāpat kā katra mums redzamā un neredzamā planēta, ir dzīvs, jūtīgs un Saprātīgs organisms. Mēs dzīvojam uz savas mātes vaiga, vēdera, galvas un rokām! Mūsu Zeme ir mums katram tuvākā Saprātīgā kosmiskā būtne. Katrs no mums katru dienu var ar to saskarties, tai pieskarties un būt ar to kontaktā, kad vien viņš to vēlas. Katra mūsu Saules sistēmas planēta ir Saprātīga, ar savu neatkārtojamo raksturu apveltīta dzīva būtne – mūsu Zemes māsa vai brālis. Mūsu Saule ir to Māte – visaugstāk attīstītais Saprātīgais kosmiskais ķermenis mūsu redzamajā Kosmosā.

Katru nakti, kad mēs raugāmies debesīs, mēs tur redzam Zvaigznes – augsti attīstītas Saprātīgas būtnes. Mūsu Saprāta Brāļi ir ap mums visur, kā dienu, tā nakti. Uzlūkojot Sauli, Zvaigznes un citas dzīvas radības, mēs uzlūkojam savus vecākos vai jaunākos Brāļus un Māsas! Cilvēks meklē to, kas dienu un nakti ir viņa tuvumā un acu priekšā!

Cilvēka apziņas sapratnes un domu veidošanas spēja – viņa apziņas Kosmiskums – viņa apziņas skaistums un Kosmiskā pilnība – tieksme uz to un atbilstība mūsu Zemes un Saules apziņas vibrācijām, mums ļauj viņos saskatīt dzīvas un Saprātīgas būtnes un redzēt Vienoto Dzīvību mums apkārt, un būt citu Saprātīgu būtņu lokā.


Izglītība – Kosmiska Cilvēka apziņas izdaiļošana ir ceļš pie mūsu Saprāta Brāļiem un Māsām.

Cilvēka apziņa ir viņa psihiskās enerģijas darbības auglis.

Izglītība ir Cilvēka Psihiskās Enerģijas pacelšana spēkā, tīrībā un Cilvēcisko Vērtību kvalitātēs.


Zinātne meklē ceļu uz Vienotā Lauka teoriju. Zinātne redz, ka visas parādības tādā vai citā ceļā un veidā saistās viena ar otru. Zinātnieki redz viena visaptveroša Likuma darbību un grib izveidot formulu, kura kalpotu par vienotu atslēgu visām durvīm uz visām telpām šī Likuma veidotajā Ēkā. Zinātnei ir vajadzīga universālas izpratnes valoda. Saliekot kopā visu, ko vien tā zin par Visumu, tā spēkiem un daļu attiecībām, viņi redz, ka tā visa savienošanai vienā veselā viņiem ir vajadzīgs kāds tajā visā esošs kopsaucējs, kāds elements, kas vienlaicīgi ir visā, visu vieno un pats tomēr paliek patstāvīgs un neatkarīgs lielums – kāds pirmelements, no kura ķieģelīšiem ir uzbūvēta tā pasaule, kuru mēs tādā vai citā veidā skatam, un kas vada šo ķieģelīšu sagrupēšanas un savienošanas darbu, kad veidojas mums priekšā nākošās formas.

Apziņa vieno ārējo un iekšējo, lielo un mazo, tālo un tuvo, pagātnē un nākotnē esošo.

Apziņa ir visur!

Apziņa piemīt visam.

Apziņa ir visā.

Apziņa vieno Visu vienotā organismā un uztur Saprāta dzīvi.

Apziņa ir Vienotā organisma Psihiskās Enerģijas dzīve.


Ar Apziņas, kā Kosmiska faktora un tās klātbūtnes visā atzīšanu zinātne pievirzītos soli tuvāk sarunai ar Vienoto Tā valodā. Tomēr tas būtu tikai solis pareizā virzienā, kurā pietuvinātu zinātniekus apziņas universālās dabas cēloņa izpratnei – tam vai tai enerģijai, kura veido katru apziņu Visumā un kura ir viņu meklētais trūkstošais spēks, lielums, enerģija, ietekme un mijiedarbību nesējs – tas visa pamatā esošais kopsaucējs, kurš visu rada un satur kopā.

Tajā gadījumā, ja zinātne pievērstos Cilvēka dvēseles spēkiem, tam, kas to paceļ vai gremdē, tam, kas tai dod dzīvību un prieku darbībai, tam, kas tai dod veselību un spēku, kas rada un iznīcina, nezinot šķēršļus un attālumus, kas citos paceļ optimismu, apķērību un piešķir ģenialitāti, liek mīlēt un ziedoties, meklēt un atrast, glābt, saudzēt un celt, viņi atrastu darbīgu visuresošu spēku, Kosmisku neizsīkstošas enerģijas krātuvi un visu vienojošo Psihisko Enerģiju, kura ir viņu meklētais iztrūkstošais elements vienotā lauka un vienotās valodas izveidei.

Pētot Psihiskās Enerģijas dabu, viņi atrastu ceļu uz Cilvēcisko Lielumu un Cilvēciskajām Vērtībām, kuras tad tiktu zinātniski formulētas un praktiski pielietotas Cilvēka, Zemes un Kosmosa labā.

Tad tā būtu Jauna Zeme un Debesis, tas būtu Īsts Cilvēks un viņa cienīga Zinātne.

Tas būtu Zinātnes atdzimšanas brīdis.

Tā būtu un būs Zinātnes iestāšanās reālistiskā dialogā ar Visumu.

Tā būs jauna ēra Zinātnē.

Tā būs īsta un patiesa paradigma.


Skolotāju darbs izriet no jau esošu un no Augstāk attīstītajām saprātīgajām būtnēm saņemamo zināšanu patstāvīgas apgūšanas nepieciešamības un iespējamības. Tas izriet no Visa izcelsmes un tāpēc esamības vienotības sapratnes un redzējuma. Skolotāju darbs tiek virzīts šīs vienotības virzienā. Šis virziens atklāj visiem kopīgo Vienoto Realitāti, tās neapgāžamo un visiem kopīgo, izzināmo Īstenību un tās izziņas iespēju ceļu. Šis izziņas ceļš diktē objektīvas prasības, uzliek pienākumus un pieprasa atbildību. Tas noraida patvaļu un relatīvisma maldus.

Skolotāju, Skolotāju Skolotāju un viņu Skolotāju Skolotāju ietais izziņas un sasniegumu ceļš balstās nepārtrauktā pašaizliedzīgā zinātniskajā darbā, kura stūrakmens un virzošais pamatnoteikums ir katra pētnieka un zināšanu apguves pretendenta personības tikumiskās īpašības, viņa Cilvēciskais labums, viņa Cilvēcisko vērtību izkoptība, harmonija un savdabība – viss tas, ko mēs pazīstam kā Cilvēcisko lielumu. Skolotāju sniegto zināšanu apguve ir tieši saistīta ar šo lielumu, kurš ir tas „piektais elements”, kura klātbūtnē notiek mācību un zinātniska darba process. Cilvēciskais labums veido to Cilvēka dvēseles, prāta un Saprāta struktūru, kura ir spējīga uzņemt zināšanas un darboties Vienotajā Realitātē Īstenības izziņai.

Kolektīvās domas telpa un tur notiekošais ir vienots veselums. Tās idejas un domas, kuras kā risinājumi un pieļāvumi vai „idée fixe” un atkāpes no normas sākušās vienā tās daļā, agri vai vēlu pārņem visu telpu un tiek pielietotas visur. Savā ziņā tā ir viendabīga, unificēta un tāpēc personalizēta telpa. Tieši tas ir personību lomas vēsturē demonstrējošs un izskaidrojošs apstāklis.


Karalis, tauta un zeme ir vienoti!


Toni nosakošo personību morāle, intereses un attieksmes nosaka visas telpas darbības virzienu, intereses un morāli. Tas, ko atļaujas medicīna, pāriet politikā, mākslā un izglītībā, bet tur notiekošais veido ekonomikas, diplomātijas un militāro doktrīnu saturu, no kurienes tas savukārt izstaro uz visām citām Cilvēka kolektīvās un individuālās apziņas un darbības daļām.

Katra ideja un ierosme, reiz sākusies kādā no kolektīvās apziņas daļām, aizviļņo līdz visām citām un tur darbojas to formās un ar tām atbilstošiem līdzekļiem, kas ne vienmēr ļauj pazīt tās izcelsmi un dabu. Tāpēc vērīgi jāielūkojas visās apziņas telpās un jāuzrauga tur notiekošais.

Jaunā zinātnes paradigma nāk ar jaunu pasaules skatījumu, jaunām iespējām un jauniem mītiem. To nevar apturēt. Jaunā paradigma, paverot jaunas iespējas, maina veco mītu lietotāju savstarpējās attiecības un dod kā jaunus resursus, tā arī jaunas brīvības pakāpes to izmantošanā.


Ir revolūcijas un to metafizika.

Evolūcija plūst savu gaitu, savā ritmā un gultnē. Evolūcijai piemīt kosmisks, galaktisks spēks. Tas ir visā Kosmosā, Visumā un bezrobežīgajā Dabas Telpā darbīgs neapturams process. Katra planēta, Saules sistēma un Galaktika ir tās objekti, bet neskaitāmas tur mītošās dažādi saprātīgās būtnes un to apvienības ir šīs evolūcijas subjekti. Ja kaut kur uz kādas planētas Visumā kādiem tās radījumiem ienāk prātā kādā veidā stāties ceļā Evolūcijas plūsmai un to kavēt, radot tās ceļā nosprostojumus, tad tādu nosprostojumu šīs būtnes pēc savas brīvās gribas darbības noteikumiem var izveidot, bet šis nosprostojums neaptur Evolūcijas gaitu.

Aiz nosprostojuma uzkrājas Evolūciju virzošie spēki („Dievišķā elpa”). Tie krājas un tāpat vairojas to potenciālā enerģija. Nosprostojums ir tik liels un stiprs, cik lieli ir tā radīšanā iesaistītie resursi un cik stipra ir tā cēlāju griba, kura nekā nav samērojama pat ar planētas Evolūcijas Spēkiem. Jo lielāka ir viņu griba un pieejamie resursi, jo augstāku aizsprostu tie uzceļ, jo lielākus evolucionāros spēkus un to darbības potenciālu viņi uzkrāj. Kādā brīdī divkāju celtais aizsprosts neiztur – Evolūcijas Spēki to sagrauj un tad brīvībā izlaužas visa uzkrāto Evolucionāro spēku potenciālā enerģija tās kinētiskajā – haotiski revolucionārajā veidā.

Revolūcija nav nekas patīkams. Tomēr vissmagāk vienmēr cieš tie, kuri ir cēluši aizsprostu Evolūcijas ceļā. Tos revolūcija aizmēž vēstures mēslainē.



Labi izvēdinātā telpā ienāk Skolotājs. Ar viņu telpā ienāk viņa pārliecība, zināšanas, dzīves pieredze, viņa vecāki, Skolotāji un tā Kultūra, uz kuru viņš aicina savus skolēnus. Skolotājs saviem audzēkņiem ir Nezināmās Zemes atklājējs. Viņi ir kā konkistadori jaunatklātās Amerikas krastā, kurus tur sagaida šīs zemes sūtnis. Teiksmainās Vestindijas garšvielu meklētāji var ienākt šajā zemē kā tās augstāko vērtību un iespēju mantinieki.


Konkista var būt Debesu iespēju saņemšana vai svētās zemes izlaupīšana.

Tur var ieiet pieņemot un kļūstot.


Katram no viņiem būs cits mīts un tāpēc katram būs cita Konkista tajā pašā Amerikas krastā.

Katrs pasniedzējs savus studentus ievedīs savā „Amerikā” un katram studentam tur būs cita „konkista”.


Tās problēmas, ap kurām blaumaņi un ziedoņi rosās, nav risināmas tajā līmenī, kurā viņi tās tver. Tās ir augstākajos līmeņos esošu problēmu sekas un tās tur var atrisināt tikai tad, ja tās Rainiski redz un Raiņa ieteikumiem seko. Raiņa redzējumi un risinājumi visus zemākos ietver un pašā saknē atceļ. Tur, kur blaumaņi un ziedoņi cilvēku prātus un sajūtas pasaulīgajam un personiski sajūtamajam piesien, tur Rainis viņus pārlaicīgajā un pārpasaulīgajā paceļ uz turieni, kur pārpersonīgais atšķetina tos mezglus, kurus personiskais sasien.

Tur, kur Raiņi pasaules ēku tās stāvos tur, tur arī blaumaņiem un ziedoņiem telpa atrodas, tur arī viņi par dižgariem liekas šajā ēkā mitināmies, bet tur, kur viņi ar sevi Raiņus aizsedz, tur izrādās, viņi paši nav spējīgi šīs ēkas stāvus turēt un ir tajā tik vien kā īrnieki mitinājušies, līdz brīdim, kad tā, Raiņus aizmirstot, brūk.


Tā tauta, kura grib te pie jūras brīva dzīvot, to var darīt tikai tad, ja to dara līdz ar Raini.

Ar vairogu vai uz tā!

Ar Raini vai nekā!

Raiņa debesis dod imunitāti pret dziļo kolektīvās un personiskās apziņas pārveidi!


Visur, To radot, ir Tajā ieliktā, esamību uzturošā kārtība. Katra mūsu darbība Tajā ir saprātīga vai pretdabiska tik daudz, cik tā ir ar šo kārtību vai pret to.

Tur, kur Skolotājs ienāk ar savu senču mantojumu plecos un darbības iespējām savu audzēkņu apziņas (zināšanu vai maldu) veidošanai, tur viņš ir ar šo kārtību vai pret to. Tur, kur viņš šo kārtību zin un ievēro, tur viņš ir ar To.

„Kungot” var un vajag, bet tie, kuri grib kungi būt, tiem vajag kungiem būt ar savu iekšējo dabu, Tā zināšanām un Tā nepiekāpīgu īstenošanu. Tai ir jābūt „kungu un zemnieku” tautai, kurā katrs ir savā vietā un dara savu Tā ierādīto darbu saskaņā ar Tā kārtību katram no „kungiem” un „zemniekiem”.


Katram uzskates līdzeklim, piemēram un zīmētāja shēmai, visam, ko pasniedzējs liek priekšā saviem audzēkņiem, ir sava tapšanas un darbības loģika, vieta un virzība stāstījumā. Ja pasniedzējs tā lietojumā ievēro Esošajā valdošo Dabisko Kārtību un savu jaunradi ierobežo saskaņojot Esošā kārtību ar tā brīža īpatnību, apzinoties, kādas tieši sekas tas izraisīs un izvēloties objektīvi labāko rezultātu, tad viņam ir iespēja būt reālistiskā dialogā ar saviem audzēkņiem.

Tikai gadsimtos pārbaudītais, tīrais un dabiskais, uz dziļām zināšanām par Cilvēka dvēseles dzīvi būvētais un savlaicīgi, dvēseles attīstības prasībām atbilstošais un laika garā papildinātais dod svētīgus, labdabīgus un derīgus augļus. Tā tas ir attiecībā uz katru Cilvēka dzīves un darbības lauku. Tā tas ir arī izglītībā. Tikai tās reformas, kuras izriet no Cilvēka dvēseles izaugsmes un tās veicināšanas mērķiem, dod labdabīgu rezultātu.


Pirmais ir tāds – mana dziļākā pārliecība man saka to, ka tam nav jābūt viena Cilvēka darbam. Tāda darba galvenā vērtība ir tā kolektīvismā. Tāpēc, ja kādreiz kaut kur sanāktu kopā Cilvēki ar mērķi tādu darbu darīt un mans pienesums viņiem tad liktos svarīgs un būtu interesants, es labprāt tiem pievienotos.


Katra darba un darbības vērtība ir tā kolektīvajā būtībā un kolektīvās dzīves izmaiņu sekās.


Tāds darbs nedrīkst tikt darīts domājot par un sagaidot materiālu atalgojumu. Tikai tie, kuri to dara tīras Sirdsdegsmes vadīti, drīkst tam tuvoties.


Izglītības tuvumā nedrīkst būt naudas skaņas, smakas un zīmju.



***


Kādreiz, „manā laikā”, kad zāle bija zaļāka, un mūsu vidusskolā bija 3-4 paralēlklašu plūsmas, mēs visi spriedām par to, ka, lūk, mazajās lauku skolās ir iespēja iegūt labāku izglītību, jo tur katrā klasē nav 35 skolēni.

Tagad valstiski atbildīga, tālredzīga un gudra politika būtu tāda, ja mazo skolēnu skaitu un lielo skolotāju daudzumu savienotu tā, ka tas dotu unikālu skolēnu zināšanu kvalitātes pieaugumu.

To var realizēt tikai patiesi neatkarīga tauta pati saviem spēkiem, ja par vienīgo resursu un mērķi tā liek sava Cilvēciskā lieluma izmantošanu un celšanu, un tā vārdā sevi saprātīgi ierobežo visos citos „labumos” un, ja par vienīgo kritēriju dalībai kādās savienībās ir tikai šis Cilvēciskā „labuma” lielums un vienīgā investīcija, kura tiek pieņemta, ir citu tautu patiesie kultūras sasniegumi, tas, ko var pieņemt, ja to izlaiž caur Raiņa vērtību Zelta Sietiem.


Mūs visus apvieno tas, uz ko tiecās Rainis. Mūs apvieno Mīlestība uz Sauli, Cilvēka lieluma redzējums un tieksme uz šo lielumu, vajadzība to pacelt katrā savā tautasbrālī.


Pauls Stelps

Lāču kopa